Mūsdienās esam pieraduši, ka autobuss ir masīvs un lēns transportlīdzeklis, taču pagājušā gadsimta vidū un otrajā pusē inženieri sacentās, kurš uzbūvēs dinamiskāko starppilsētu laineri.
Daži no šiem modeļiem bija aprīkoti ar tik jaudīgiem dzinējiem, ka uz tā laika starppilsētu šosejām tie spēja ne tikai turēties līdzi satiksmes plūsmai, bet pat pārliecinoši apdzīt populārākos vieglos automobiļus.
Lūk, pieci tehnoloģiskie sasniegumi, kas mainīja priekšstatu par sabiedriskā transporta dinamiku.
1. Ikarus-250: Starppilsētu laineris ar 280 ZS jaudu
Ungārijā ražotais Ikarus-250 bija PSRS tālo reisu simbols. Tā tehniskais pārākums slēpās sešcilindru dīzeļdzinējā RABA-MAN. Ja sākotnējās versijas bija salīdzinoši mierīgas, tad vēlākās modifikācijas (piemēram, 250.58) attīstīja iespaidīgus 280 zirgspēkus.
Šāda jauda ļāva 16 tonnas smagajam autobusam uz šosejas stabili sasniegt un uzturēt 120 km/h lielu ātrumu. Tā laika apstākļos tas bija nopietns izaicinājums vieglo auto vadītājiem – redzēt, kā milzīgs autobuss ar 40 pasažieriem un “lidmašīnas tipa” krēsliem pārliecinoši aiztraucas garām, bija ierasta aina uz Rīgas–Maskavas vai Rīgas–Pleskavas šosejām.
2. ZIS-127: “Šoseju karalis” ar amerikāņu vērienu
1955. gadā izstrādātais ZIS-127 bija unikāls projekts. Tā aerodinamiskais dizains ar gofrētā alumīnija sāniem atgādināja labākos ASV lainerus. Tas bija pirmais starppilsētu autobuss, kura maksimālais ātrums pārsniedza 110 km/h (oficiāli 111 km/h).
Pateicoties aizmugurē novietotajam dzinējam, salonā bija neparasti kluss, bet jauda bija pietiekama, lai apsteigtu toreizējās “Pobedas” un pirmos “Moskvičus”. Interesants fakts: viens no šiem autobusiem bez kapitālā remonta nobrauca 2,5 miljonus kilometru – rādītājs, kas joprojām kalpo kā izturības un inženiertehniskās kvalitātes paraugs.
3. LAZ-699: “Karpaty” tūrisma flagmanis
Ļvivas rūpnīcas flagmanis LAZ-699 tika būvēts tāliem tūrisma braucieniem. Tas bija aprīkots ar jaudīgu 7 litru ZIL-375 V8 dzinēju (180 ZS), kas nodrošināja pārliecinošu dinamiku. Uz šosejas šis autobuss stabili turēja 102 km/h lielu ātrumu.
Eksperimentālie modeļi bija aprīkoti ar tajā laikā neredzētu luksusu: ledusskapi, bufeti un pat tualeti. Pateicoties pārdomātajiem pārnesumskaitļiem, autobuss ātrumu 60 km/h uzņēma nepilnās 40 sekundēs, kas 13 tonnas smagam spēkratam bija ļoti cienījams rezultāts, ļaujot tam būt aktīvam satiksmes dalībniekam.
4. PAZ-672: Kompaktais V8 jaudas agregāts
Lai gan “Paziņš” nebija paredzēts ātruma rekordiem, tā 4,25 litru V8 benzīna dzinējs sniedza tam apbrīnojamu jaudas un svara attiecību. Tas ļāva autobusam sasniegt 80 km/h pat vissarežģītākajos ceļa apstākļos.
Šī modeļa unikalitāte bija tā spēja pārvarēt stāvus kāpumus un bezceļus, kurus citi autobusi nespēja pieveikt. Daudzi šie autobusi kalpoja kā operatīvie transportlīdzekļi, pateicoties to manevrētspējai un dzinēja spējai ilgstoši strādāt pie maksimālām slodzēm.
5. LiAZ-677: Pilsētas ikona ar automātisko pārnesumkārbu
Leģendārais “Mēness gājējs” (Lunohod) neizcēlās ar maksimālo ātrumu (ap 70 km/h), taču tas iegāja vēsturē ar revolucionāru tehnisko risinājumu – hidromehānisko automātisko pārnesumkārbu.
Šis risinājums pilsētas apstākļos ļāva autobusam uzsākt kustību ļoti plūstoši un dinamiski, nezaudējot jaudu pārslēgšanās brīžos. Pateicoties mīkstajai pneimatiskajai piekarei, tas nodrošināja pasažieriem komfortu, kādu nespēja piedāvāt neviens cits tā laika pilsētas autobuss.
